Mūzika, kas skanēja topot šim rakstam:
spotify:track:7tYzzxYwpPnDKq8uQFvYdS
https://open.spotify.com/track/3AuSogI89rld1KqfUpL3Np
Kad februārī nopirku biļetes uz Londonu, nemaz nespēju iedomāties, ka šīs 3 dienas man dos tik ļoti daudz un reizē tik maz! Ik reizi, kad braucu uz Londonu, es palieku pie draudzenes, kura šeit dzīvo vairāk kā 6 gadus, bet tā kā viņas vīrs nepiekrita šķirties un sāka draudēt ar bērnu atņemšanu, viņa aizmuka no viņa, pieteicās aizsardzībai un drošības apsvērumu dēļ neviens nedrīkst zināt, kur viņa dzīvo, kamēr tiesa nav galā. Lūk, kā cilvēkiem gadās, bet viņa ir priecīga, bērniem viss labi. Ceru, ka otrā pusē ekrānam šobrīd neviens necenšas kādu nosodīt, jo Jūs visu stāstu nezinat, man arī grūti visu uzrakstīt, jo gari. Tur stāsts par fizisku un emocionālu teroru mājas apstākļos. Par to tagad viss.
Tad nu šī iemesla dēļ sāku meklēt citu vietu, kur palikt, jo Londonā viesnīcas ir super dārgas! Es labāk naudu, ko ietaupu uz naktsmītnēm iztērēju darot lietas, kuras piepilda manu sirsniņu.
Tad nu šī iemesla dēļ sāku meklēt citu vietu, kur palikt, jo Londonā viesnīcas ir super dārgas! Es labāk naudu, ko ietaupu uz naktsmītnēm iztērēju darot lietas, kuras piepilda manu sirsniņu.
Uzrakstot saviem draugiem, ka dodos uz Londonu no viena saņēmu jautājumu par to vai man ir kur palikt? Tā atradās manas naktsmītnes, pie cilvēka ar kuru pirms 6 gadiem iepazinos Instagram. Mēs paši vēljoprojām smejamies par to kā mums tas sanācis.
Un te nu es esmu. Lidmašīnā uz Rīgu, ar kamolu kaklā, nesaprazdama kas ir noticis. Šīs sajūtas ir tik jocīgas, sen- ļoti sen, nebiju raudājusi.. laikam kopš oktobra, kāda vīrieša dēļ. Nu lūk, laikam jau var sākt saprast uz ko es vedinu. Bet es šķiet līdz galam pati nespēju saprast vai tiešām pēc nepilnu 3dienu pavadīšanas ar kādu cilvēku, ir iespējams iemīlēties?
Tā jau runā, ka var iemīlēties no pirmā skatiena, kam gan, es, īsti neticu, bet, gan jau kādam tā ir gadījies.
Šobrīd 3 mēnešus Rīgā tikos ar vīrieti, ar kuru šķita, ka veidojas kas patīkams, līdz brīdim, kad sapratu, ka satiekos arī bez jebkādiem pārmetumiem ar citiem puišiem. Un ja vakar staigājot pa Londonas saules pielietajām ielām, gandrīz vai skaļi dziedot un dejojot, es jutos laimīgāka kā jebkad un tas nebija tapēc, ka domāju par kādu, kurš mani gaida mājās. Tas bija tapēc, ka jutos tik ļoti piepildīta, tik viegli, tik laimīgi, tik iedvesmota un jaunas enerģijas pilna par plāniem, kas saistās ar atgriezšanos Latvijā. Bet tajā brīdi es nespēju pat nojaust, ka tam ir pavisam cits iemesls.
Šodien no rīta Londonā izejot no mājas un dodoties satikt savu draudzeni man jau bija pirmās sajūtas par kamolu kaklā un izteikti maza vēlme doties prom. Bet tam es reizēm nepievēršu uzmanību, jo līdz ko es speru kāju ārpus Latvijas- manī dzimst brīvības, bezrūpības un vieglprātības sajūta, jo man vienalga kas notiek darbā, kas notiek apkārt, es atslēdzu savu prātu un izbaudu brīvdienas.
Es centīšos šo pārlasīt un saprast vai šajā tekstā ir iespējams kaut nedaudz saprast to stāstu, ko vēlos pastāstīt.
Jau vienreiz dzīvē noturot pie sevis savas domas un emocijas un jūtas es zaudēju cilvēku, kurš manai sirsniņai bija vairāk kā tikai draugs. Nu lūk, šobrīd, viņš ir precējies un es sēžu viena pie sasistas siles. Man ir bail, ka šis varētu atkārtoties, bet tik ļoti negribas šo cilvēku zaudēt. Labāk tikai draudzība, nevis pilnīgi nekas. Te arī sākas mana iekšējā cīņa ar savu jūtu un nodomu atklāšanu citiem.
Šajos brīžos liekas, ka gribas skriet pie visiem zīlniekiem, astrologiem un kā tik vēl ne, lai kāds pateiktu priekšā kā rīkoties, kā izdarīt tā, lai būtu viss skaisti un laimīgi. Tā ir, tā gadās. Lai cik es patiesībā neticu visiem šiem kāršu licējiem, tik bieži savu izvēli gribas novelt uz cita pleciem.
REZUMĒ
Šī stāsta nobeigumā ir apstiprinājušās daudzas patiesības, ka tie draugi, kuri ir patiesi draugi- būs un paliks tavi draugi, neatkarīgi no tā, kur tu dzīvo un cik reti Jūs viens otru satiekat!
Ja esi ar kādu kopā, bet Tev šis cilvēks nepietrūkst un Tev pat nevienā brīdī nav nevienas domas par viņu, tad tur nav nekas vairāk. Atgriežoties mans uzdevums būs ļaut šim cilvēkam iet, lai satiek to, kurš 24h nespēj bez viņa izdzīvot. ( Jau darīts un viss ir beidzies)
Es centīšos visiem cilvēkiem, kuri man ir svarīgi un kaut ko nozīmē to pateikt, lai viņi to zin.
Man ir pilnīgi pie kājas ko domā sabiedrība un cilvēki man apkārt par to, ka es vēljoprojām dzīvoju/ īrēju pie vecākiem. Jo tas ir tas, kas man ļauj naudu tērēt ceļojumiem un izbaudīt atpūtu, restorānus, iepirkšanos un to, kas mani piepilda.
Un jā, es 4 gadus strādāju kosmētikas veikalā, nevis tapēc, ka man nav izglītības, vai nav ambīciju, bet tapēc, ka šis darbs man sniedz finansiālu stabilitāti, man ir lieliski kolēģi un es varu savienot šo darbu ar visiem citiem maniem "freelance" projektiem, augstskolu un citiem darbiem, kuri man sniedz neaprakstāmu gandarījumu, bet nesniedz regulārus un stabilus ienākumus.
Un es tik ļoti nožēloju savu lēmumu par augstskolu un gandrīz 5 gadu saistībām ar šo iestādi un aptuveni 8 000€, kuri tiek investēti šajā tik nejēdzīgā pasākumā, kā Latvijas izglītības sistēma.
Es labprāt šodien neiekāptu lidmašīnā un neatgriezotos Latvijā ... ja vien man šis cilvēks pateiktu - nebrauc! Un par sekām domātu pēc tam :D
Šodien es tik ļoti labi sapratu savu labāko draudzeni, kura pusgadu pirms vidusskolas beigšanas neiekāpa lidmašīnā un netgriezās Latvijā, toties šobrīd ir laimīgi precējusies un audzina dēliņu, kurš ir mans krustdēls.
Tie kuri būs izlasījuši šo garo ierakstu, lūdzu, esiet atklāti pret cilvēkiem jums blakus, darat to, kas jūsu sirdij liek aiz prieka gavilēt, nevis to, ko uzspiež sabiedrība, vai kaimiņu Jana.
Ja gribat dzīvot kemperī- dariet to, ja gribat dzīvot neprātīgu "love life" dariet to. Ja gribat mēnesi, pusgadu vai gadu nestrādāt, tad darat to un izbaudiet, nekad nenosodiet, ja kāds cits to dara. Jo nosodot otru jūs, patiesībā, parādat, ka paši labprāt to darītu, bet nespējat spert šo soli, tikai sev zināmu iemeslu dēļ.
"EAT PRAY LOVE"
Šī filma parāda to, ka mums ir jāprot novērtēt sevi, savu laiku, dzīvi, ka katram no mums ir savas vērtības. Citam tā būs liela māja, dārgs auto un liels cipars bankas kontā, bet cits viss laimīgākais būs stāvot lietū ar basām kājām, bez centa kabatā.
Nav pareizi, nepareizi... nav labi vai slikti. Katram savs ceļš ejams, katram sava mācība un katram savi nopelni. Iesim viens otram līdzās un atbalstīsm jebkuru lēmumu, ko mums tuvi cilvēki nolemj, ja tas viņiem sagādās prieku. Bet nepametīsim nelaimē, ja kāds būs pieļāvis kļūdu, kaut gan iepriekš būs ticis brīdināts.
Par laimigu dzīvi!
Ar mīlestību,
Ar mīlestību,
Laura
Post Comment
Tas bija nedaudz vairāk kā pirms nedēļas, kad sēdēju pilsētas ik piektdienas sastrēgumā un bezspēkā dusmojos uz sevi. Dusmojos par to, ka mans racionāli noskaņotais prāts liedza man iespēju piedalīties pasākumā, par kura norisi man priekšā teica sajūtas - tajā brīdī, kad saņēmu apstiprinājumu tam, ka sajūtām bija pamats, racionālais prāts mani jau bija aizvedis prom pārāk tālu, lai es paspētu. Kad ierados, bija jau par vēlu.
Turpinājumā es atkal sēdēju sastrēgumā. Noskumusi un dusmīga. Noskumusi, jo neredzēju, ko dēls mācību gada laikā ir apguvis, un dusmīga, jo kārtējo reizi nenoticēju savai sajūtai. Ne jau pirmo reizi šādi biju sevi piekrāpusi! Nedaudz vieglāk man palika pēc sarunas ar brāli, kura komentārs par manu iepriekšējās stundas pie(pār)dzīvojumu bija diezgan lakonisks. Precīzi vairs nevarēšu citēt, bet doma bija sekojoša - racionālajam prātam lēmumu pieņemšanā ir tiesības uz tikai uz vienu trešdaļu. Toties ambīcijas sakārtot visu pēc saviem ieskatiem, tam ir par visiem 120%!!!
Ko es ar to gribēju pateikt? Tas iemesls, kādēļ tomēr iekāpi lidmašīnā ir racionālā prāta pieņemts lēmums, kaut tavas būtības katra šūniņa skaļā balsī kliedza, lai nedari to. Jā, ir saistības un cita dzīve, kas varbūt neļauj uzreiz visu pamest, bet ir iespēja runāt, stāstīt, rakstīt, lai uzzinātu, saprastu, utt. Un racionālajam prātam (kas šajā situācijā ir domas par to, ka tā neviens nedara, ko padomās citi utt.) te vajadzētu aizlīmēt muti, jo runa ir par emocijām, par kurām viņam ir maza sajēga.
Kas zin, varbūt viņš jutās tāpat?
Ierakstīt komentāru